• Der izlasīt katram(Ultras,Lads,Casuals)

    Pievienošanas datums: 01/11/2011

    Ultras virziena raksturojums un vēsture.

    Daudzi cilvēki, tai skaitā arī tie, kas it kā ir “atkoduši” futbola un ārpusfutbola “gudrības” pilnībā neizprot jēdzienu Ultras. Turpinājumā mēģināšu izskaidrot kas tā ir par kustību.

     

    Ultras – tas ir dzīvesveids, ideja. Tas ir, kad futbols kļūst par kaut ko vairāk kā vienkāršu aizraušanos vai hobiju – tā ir Tava dzīve! Tu vairs nevari neiet uz stadionu, nevari vairs nebraukt izbraukumos, Tu nespēj atteikties no tusiņiem ar šiem ļaudīm un draugiem. Īsto draugu, kas nav saistīti ar Jūsu mīļoto komandu, ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk. Un, ierodoties stadionā, Jūs, mierīgi sēžot, nevarat sekot līdzi spēlei, ir nepieciešams kas vairāk, Jums gribas aktīvi atbalstīt komandu … Jūs esat Ultra. Visīstākajā šī vārda nozīmē!

    Pirmie Ultras parādijās 60tajos gados Itālijā. Tajā laikā ultras grupējumi bija krietni savādāki kādi tie ir mūsdienās, bet tieši tajā laikā Milānā parādījās pirmie organizēti līdzjutēju atbalsta aizmetņi. Pēc pāris gadiem Milānai parādās pirmā ultru grupa – Comandos Tiger (1966). Bet tādas ultru grupas un to izpausmes, kādas mēs redzam mūsdienās, ieviesa cita Milānas ultru grupa Fossa del Leoni (1968). Tieši šī grupa kļuva par ultru kultūras pamatnoteikumu veidotājiem un modes noteicējām. Pārsvarā visās valstīs tiek izmantoti šīs ultras grupas dziesmu vadmotīvi. Fossa del Leoni ir pirmā un ir kā paraugs lielam vairumam fanu dažādās valstu ultru grupām.

    Ultru grupas – tā gandrīz vienmēr ir oficiāli reģistrēta struktūra, kurā apvienojas no 10 līdz pat dažiem tūkstošiem komandas aktīvo fanu (Līdz Fossa del Leoni izjukšanai , tajā ietilpa 5000 biedru), kas nodarbojas ar visu kas saistīts ar savas komandas atbalstīšanu – atribūtika, biļetes, šova organizēšanu tribīnēs, izbraukumu organizēšana. Katrā no šiem grupējumiem ir biedra naudas, vidēji Eiropā tā ir 10 eiro liela summa mēnesī. Ietekmīgākām Eiropas ultru organizācijām ir tieši sakari ar sava futbola kluba vadību, un, kā tas ne reizi vien ir bijis, viņas ietekmē kluba politiku. Ir bijuši gadījumi, kad ultras ir lēmušas par vai pret kādu spēlētāja likteni un citiem kluba lēmumiem. Piemēram, Itālijā praktiski visi klubi pārspriež šādus jautājumus, kas var izsaukt reakciju tribīnēs, ar ultru grupu līderiem. Bez tam, praktiski visi Eiropas ultru grupējumi ir saimnieciskās attiecībās ar klubu. Klubs vienmēr palīdz savām ultrām vai nu dodot finanses, vai ļaujot pašām ultrām nopelnīt ar atribūtiku, biļetēm u.c. Piemēram, Varšavas Legia Ultras vienubrīd saņēma pa vienam zlotam no katras pārdotās mājas spēles biļetes.

    Nopietni attīstīta ultru grupas pašas aktīvi iesaistās uzņēmējdarbībā. Viņu īpašumā ir veikali, krogi, nekustamie īpašumi, ar kuru palīdzību tiek pelnīta nauda, kas nepieciešama šovu organizēšanai tribīnēs. Dažreiz šie tēriņi sasniedz desmitiem tūkstošu dolāru par vienu spēli! Oficiālas struktūras statuss ir nepieciešam ne tikai, lai varētu nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet arī lai kontaktētos ar policiju. Kontakts ir nepieciešams lai saskaņotu un iegūtu atļauju dažādu šovu veidošanu. Absolūti visi lielie banneri, pirotehnika, karogi, serpentīni u.c. tiek saskaņoti ar policiju vai atsevišķu apsardzi, pirms tie nokļūst tribīnēs. Tajā pašā laikā tribīnēs, kur atrodas vietējie ultras, nav policijas, izņemot atsevišķas valstis, kurās tribīnēs dežūrē stjuarti. Sektorā drošību un kārtību nodrošini paši ultras. Rupji runājot, ultras grupējumi dara visu, lai organizētu vienotu atbalstu un atvieglotu dzīvi ierindas fanam.

    Maldīgs priekštats ir, ka ultras un hooligans ir viens un tas pats. Tās ir absolūti divas dažādas lietas – novirzieni! Huligānu grupas, pirmkārt, ir tendētas uz “izskaitļošanu” un fizisku citu komandu tādu pašu grupējumu ietekmēšanu un tikai tad seko kluba atbalstīšana tribīnēs utt… Otrkārt, ja būs izvēle starp braukt uz futbolu vai braukt izkauties ar ienaidnieku, tad huligāns izvēlēsies otro variantu. Ultrām šāds jautājums nevar rasties. Ja tāds parādās, tad tas nav ultra, bet hooligans. Šī iemesla dēļ izjuka Milānas ultru grupējums Fossa del Leoni. Ultras tā nav vardarbība! Ultras atbalsta mīļoto, vienīgo klubu un rada to neatkārtojamo atmosfēru stadionā, kuras dēļ futbolisti ir gatavi ziedot savu veselību, bet ļaudis atdot jebkādu naudu, lai redzētu un ieplūstu šajā atmosfērā. Ir arī gadījumi, kad nekārtībās un kautiņos iesaistās ultras, bet tām nekārtībām ir stihisks raksturs, bet ne iepriekš organizētas un plānotas akcijas, kā tas notiek huligānu pasaulē. Ideāls piemērs ir Polija, kur eksistē strikta dalīšana ultrās un huligānos. Ultras – karogu, krāsu, pirotehnikas u.c. atribūtu jūra. Hooligans – muskuļu kalni un minimāls atribūtikas daudzums. Katrs ir aizņemts ar savām darīšanām – vieni domā un organizē atbalstu tribīnēs, zīmē bannerus, gādā pirotehniku, moduļus utt., otrie izskaitļo pretiniekus un izkaujas, turklāt abas grupas labi sadzīvo kopā un tribīnēs vienmēr ir kopā.

    Neskatoties uz to, ka ultras ir kopīgu draugu un uzskatu grupa, tomēr dažreiz tām ir politiska nokrāsa. Lielākais vairums ultru grupu ir apolitiskas. Ir gadījumi, kad izveidojas grupa ar vienotu politisko pārliecību, izejot no tā, ir izveidojušās galēji labējās un galēji kreisās ultru grupas. Visspilgtākais piemērs ir Irriducibili Lazio. Vieņi ir galēji labējie. Neskatoties uz šīm pamatgrupām ir mazāk ietekmīgas un mazākas ultru grupas ar pilnīgi citādiem politiskiem uzskatiem. Ārpus stadiona viņi var nodarboties ar ko vien vēlas, bet tribīnēs viņi visi ir vienlīdzīgi, tāpēc nereti tribīnēs var redzēt ķeltu krustus. Politika nekādi nedrīkst ietekmēt komandas atbalstu, tāpēc uzskatu pretinieki atrod kopīgu valodu – futbola, savas komandas vienotā atbalsta valodu. Bet absolūts vairākums ultru grupu nav politisko uzskatu propagandētājas!

    Lads kultūra. Ar puišiem viss ir kārtībā!


    Visai bieži Lielbritānija moderniem un ne tik ļoti moderniem žurnāliem asociējas ar visdažādākajiem narkotiku nomāktiem DJ, augstās modes nedēļām (piemēram London Fashion week), Vivjēnas Vestvudas tērpiem un daudzām geju parādēm. Tomēr mums šī lielvalsts izsauc cita veida asociācijas. Jaunās Anglijas īstā seja mūsdienās ir Lads.

    Vārds Lad ir cēlies no viduslaiku angļu vārda ladde, kas nozīmē „puisis”. Tā kā pastāv virkne citu angļu vārdu kurus lietojam bez tulkojuma (piem.: panks), nolēmām arī šo jēdzienu atstāt bez tulkojuma. Tieši tāpat kā panku kustība, kurā sākotnēji ietilpa ne vairāk kā 100 cilvēku, noteica 70. gadu beigu mūziku, modi un stilu, arī lad kultūra, kura sākās ar grupas „Happy Mondays” un citu Mančestras grupu daiļradi, ir patiesā Anglijas (vai vismaz tās vīrišķās daļas) seja gadsimtu mijā. Tieši šī kultūra radīja to ar kā palīdzību impērijai kārtējo reizi izdevās iekarot savas bijušās amerikas kolonijas – britpopu, Deimonu Albornu un brāļus Galaherus. Un kā jau viss kas radīts Lielbritānijā, bet pēc tam gluži kā infekcija izplatās pa pasauli, arī lads ir tipiska angļu parādība kas nesaraujami saistīta ar dzimto specifiku, un kas raksturīgi ir ļoti vienkārša un „tautiska”. Kopumā lads fenomens ir raksturojams kā „ar seju pret dzīvi”. Dzīvot vienkāršāk, bez atskatīšanās uz noteikumiem. Mēs taču esam krutāki par visiem! Likumi nav radīti mums. Galvenais, lai viss būtu pa īstam, tas ir lai meitenes būtu kā meitenes(jaunietes kuras interesējas par šiem puišiem, vai satiekas ar tiem sauc par lasse), ja roks tad roks, ja dejas, tad dejas, ja dzert tad dzert, ja tusēties tad tusēties. Šīs parādības patiesie iemesli visdrīzāk slēpjas tajos apstākļos, kuri mums tāpat kā lielākajai cilvēces daļai šķiet kā nereāla perspektīva: no vienas puses tā ir ar izsmalcinātību, elitārismu un ārējā izskata radikālismu pārbarotas sabiedrības atrauga. Lad kultūra ir visa nedabiskā, ārēji „nevienkāršā” noraidīšana. Otrkārt lads, kā bieži raksta angļu prese ir t.s. „vīriešu panikas” turpinājums. Tā ir reakcija uz paātrinātu sabiedrības feminizāciju. Ja 20 gadus veca puiša iespējamā draudzene pati zina kādu mūziku klausīties, kur iet, kā ģērbties, bet vajadzības gadījumā var arī ar kāju iemaukt, un lai tādu iegūtu ir sevī jāapvieno Breda Pita izskats, un pieņemsim Mārtiņa Rītiņa galantums, tad vai nebūtu vienkāršāk visu pasūtīt, un būt „īstam puisim”. Tas ir – nekautrēties izrādīt savu vīrišķību, atraugāties pēc pāris izdzertiem aliņiem, kaisles pret futbolu, ziluma zem acs un nedaudz nošļukušiem džinsiem.

    Tomēr lad nebūt nav prasts vecis, kurš neaizdomājas par apkārtējo reakciju uz savu rīcību. Tā ir zīmju sistēma kas sastāv no apģērba, iecienītākajiem dzērieniem, mūzikas, frizūras, slenga, utt. Kā visam angliskajam, lads kultūrai nav svešs arī zināms snobisms. Īstam modīgajam skapī ir jābūt ap 10 visu veidu un firmu sporta apaviem, un obligāti ir jābūt kādam kulta modelim – piemēram klasiskajiem Adidas apaviem. Blakus tiem vairākām vienai no otras ne ar ko neatšķirīgām Polo Ralph Lauren veida jakām. Lielākais šiks neslēpjas tajā, lai aizietu uz centrālo veikalu un nopirktu kaut ko no Brioni vai Cerruti 1881. Lielākais šiks ir lai tavs rūtainais krekls ar apkakles podziņām (tāds savienojums nav obligāts, tomēr tā ir klasika), kas ne ar ko neatšķiras no jebkura cita parastā apģērbu veikalā pirktā izceltos ar logo kā jēga būtu saprotama savējiem, un lai ieinteresēts skatiens saprastu, ka par šo vienkāršo apģērba gabalu tu esi izdevis ne vienu vien desmitu naudas vienību. Ja tev tāpat kā lielākajai cilvēku daļai pietrūkst laika, naudas, bet galvenais gaumes lai sekotu modei, tad nepieciešams lai mode sekotu tev. Ir jārada pašam sava mode. Piekritīsiet, ka tas ir pats spēcīgākais gājiens. Īsts lad ar visu savu izskatu demonstrē, ka viņš ir kosmiski tāls no modes, no augstās modes. No biksēm izlaists krekls, zili Levi`s džinsi (atkal jau nav obligāti, tomēr tā ir klasika) un sporta kurpes (piem. Reebok). Īstenībā īstu lad maz interesē mode, jo patiess lad pirmkārt ir reāli pastāvošs dzīvesveids. Un šajā dzīvesveidā galvenās lietas ir alus, futbols, meitenes un mašīnas. Un protams klubi jo angļu klubu kustība pirmām kārtām pateicību par savu uzplaukumu ir parādā tieši puišiem, kuriem vietējā kluba apmeklēšana sestdienās ir tikpat nelaužams rituāls kā krievu filmā „katru gadu 31.decembrī, mēs ar draugiem ejam uz pirti.” Īsts lad dzer tikai alu vai arī kaut ko stiprāku, bet neniekojas ar vīnu, vai tādiem mēsliem kā rums ar kolu. Savukārt pret alu un futbolu lad ir gatavs iemainīt vienalga ko, pat mīļoto meiteni.

    Attiecībā pret mūziku lad ir pietiekami atvērts, un var klausīties pilnīgi jebko, sākot ar tehno un acid-jazz, un beidzot ar rokenrola grupām. Tomēr īstā lad mūzika bez šaubām ir Blur, Oasis, Supergrass.

    Šo puišu attieksme pret meitenēm ir visai sarežģīta. No vienas puses tie dziļi ienīst visādus fagus (zilos), no otras puses savas komandas spēles apmeklēšana tiem ir daudz svarīgāka par miesas baudu, kaut protams, ka normāls sekss tiem nav svešs.

    Ladu galvenais variants ir angļu aktieris – alkoholiķis Olivers Rīds, kurš kino mīļotāju vidū ir pazīstams ar lomu filmā „Sātani”. Britu jaunatnei Olijs gan vairāk ir zināms ar ārdīšanos dzērumā un bezkaunīgiem izlēcieniem, piemēram sava dzimumlocekļa notetovēšanu un sekojošu tā izrādīšanu British Airways stjuartēm. Vai arī dēļ derībās izdzertas šņabja pudeles, kas tika pavadīts ar milzīgu daudzumu alus.

    Pie tradicionālajiem lad naida objektiem ir pieskaitāmi jau augstāk minētie seksuālo minoritāšu pārstāvji, kā arī zinīši ar brillēm un gariem matiem, kā arī politiķi, vadošie ekonomisti, utml. No alus dzeršanas un futbola skatīšanās brīvajā laikā lad var arī palasīt presi. Viņu mīļākie žurnāli ir Loaded (kulta izdevums pieejams arī Krievijā) un FHM, kurus tas tiešām lasa, un kuros aplūko pliku meiču fotogrāfijas. Lad mēdz pirkt arī porno žurnālus, un mūzikas izdevumu The Face.

    Kā redzams no šī materiāla, jaunās Anglijas seja ievērojami atšķiras no tā ko parasti raksta spīdīgie žurnāli, un ir pietiekami tuvu tam ar ko Albiona asociējas mums. Vai tas ir labi, vai slikti – lemt tev pašam. Viens gan ir neapstrīdams: tas ir pa īstam.

    CASUALS ideju īstenošana.

    Mūsdienās par interesantākajām personībām tribīnēs ir kļuvuši nevis izkrāsojušies dīvaiņi, vai puskailas meitenes, bet tā saucamie Geezers. Viena no galvenajām īsta Geezer`a pazīme ir ārējais izskats. Ja tu gribi mēģināt kļūt par geezer, tad šim pastāvēšanas atribūtam ir jāpieiet nopietni. Katru reizi kad dodies uz vareno spēli Futbols, tev tas ir jādemonstrē. Tas ir vesels priekšnesums, bet ne pantomīma, un tev šādai izrādei ir kārtīgi jāsagatavojas. Darba nedēļas laikā ģērb ko gribi, un uzvedies kā proti, bet katru reizi Tavas spēles laikā tev ir jāizkļūst no pelēkās ikdienas, un jāparāda sev un citiem tādiem kā tu kārtējais priekšnesums. Un spēles dienā ir jādara tādas lietas par kurām uzzinot tavi darbabiedri būtu ļoti norūpējušies (maigi sakot).

    Sestdienas atpūta stadionos nekādā gadījumā nav pretrunā ar tradicionālo nedēļas nogales formulu: klubi – stimulatori – sekss. Bet tas viss mazliet vēlāk, pēc spēles apmeklēšanas. Ideāls G lieliski zina kādā izskatās ir jādodas uz futbolu, bet pēc tam ar nakts dzīves palīdzību izklaidēties.

    Ģērbies dārgās un ērtās drēbēs, kas izceļ no pūļa savējiem, bet nav pamanāma vienkāršiem cilvēkiem – lūk tāds ir pareizais tēls. Šāds tēls ir ļoti līdzīgs casual (neizceļas no pūļa). Atklāti sakot, tas arī ir casual tēls. Apģērbs ir ļoti svarīgs, jo šis elements it kā identificē tevi.

    Tomēr sākumā parunāsim par lietām, kuras vienā brīdī var tevi padarīt par vienkāršu garāmgājēju. Viena kļūda – un tevi jau ieskaita to cilvēku rindās, kurus katru nedēļu „ārstē” klauni no MTV.

    Tradicionālajam līdzjutējam tas var likties dīvaini, bet replica shirt galīgi nekotējas G vidē. Jā, miljoni šādu preču tiek pārdoti katru gadu, bet tos pērk bērni „nepareizie pieaugušie” un „pamuļķi – iesācēji”. Uzvilkts kluba krekls parāda, ka cilvēks ir pārdevies – tā uzskata ļoti daudzi. Tas ir – cilvēks ir iesaistījies mīļotā kluba finansiālā ekspluatācijā, kā vienīgais mērķis ir atdalīt vienu no otra tevi un tevis paša sūri grūti pelnīto naudu. Bet G nav ar pliku roku ņemams, viņš ir viltīgs puisis un uz tādiem piedāvājumiem neizķeras. Savēji tāpat zina par ko tu esi, bet svešie nepazīstot tavu pievilcīgo seju, jūt ka neesi parasts līdzjutējs, bet kādu komandu atbalsti, kā likums nevar pateikt. Protams, ka jebkuram līdzjutējam ir kluba krekls, pat G, bet visi patiesie G zina, ka tie ir jāģērbj mājās, var izmantot rītassvārku vietā, svētkos, vai arī parkā spēlējot ar draugiem kvadrātu. Neveiksmīgi, ja krekla dizains, vai krāsas ir tādas, ka rodas iespaids, ka krekla veidotājs ir to radījis heroīna murgos, vai arī tā stils ir tik oriģināls, ka šķiet – „dizainerim” ir nē vairāk kā 7 gadi. Un izvairieties no šallēm – dēļ tām tevi sauks par scarfer vai anorak. Bet ja tev rokās ir vēl arī karodziņš…

    Turpināsim sarunu. Pastāv vēl divas lietas, kuras ir jāpiemin. Pirmā – ja tu nefano ne par Ajax, ne Juventus vai Brazīlijas izlasi, tad nav neviena loģiska iemesla, lai iegādātos attiecīgo komandu kreklus. Vienmēr atceries – pa īstam var atbalstīt tikai vienu klubu. Otrkārt – ja krekls neiet kopā ar tavu seju (vai augumu), tad kāpēc ir vajadzīgs tāds augums?

    …bet visiem noteikumiem ir savi izņēmumi. Šis apgalvojums pilnībā atbilst arī mūsu gadījumam. Šāds gadījums piemēram ir arī tavas komandas spēle valsts centrālajā stadionā. Un tādā gadījumā īstu G attieksme pret kluba krāsu izmantošanu ar varenu spēku mainās par labu tam pašam kuba kreklam. Nav būtiski, kas tā ir par spēli – Kausa fināls, vai pārejas turnīra spēle. Galvenais, ka tajā piedalās mīļotais Klubs! Un tas ir labi. Jo tas tiek uzskatīts par lielu notikumu. Šeit nav laika domāt par „šifru” – galvenais, lai vismaz puse no stadiona būtu tava kluba krāsās. Tātad tajās var rādīties.

    Kluba cepures/panamas cepures utml. Arī nepiešķirs tev nozīmīgumu tribīņu stilīgo acīs. Tas nav moderni. Ir sāpīgi tērēt milzum daudz laika krekla izvēlei, un labi orientēties džinsu kvalitātē, bet tad visu sabojāt ar smieklīgu beisboleni.

    Bez tam tās var sabojāt frizūru! Bet frizūra priekš G ir ļoti svarīga. Ar savu frizūru viņš demonstrē stila esamību. „Viegli izveidojama” frizūra, kārtīga galva – tā ir futbola G pazīme. Uz labi safrizētu cilvēku ir patīkami skatīties (bet priekš G, protams ir ļoti būtiski kā viņš izskatās). Nav vēlams nekas, kas tevi nošķir no normas. Tāpat atcerieties, ka ar astīti staigā tikai suteneri un baikeri. Un nerunāsim par rudajiem.

    Ja esi pamanījis, ka tev sāk izkrist mati, tad vislabāk ir nodzīt arī palikušās matu saliņas. Jā, protams, daudziem šāda perspektīva šķitīs ne pārāk vilinoša, bet ticiet, ka sicīliešu mūka tēls ir grūti savienojams ar G imidžu. Bet acīmredzot tev tomēr nāksies valkāt cepuri, jo ziemā ir viegli saslimt, savukārt vasarā dabūt saules dūrienu, un arī tiesībsargājošās iestādes visai nervozi izturas pret pilnīgi pliku kupolu. Šajā apstāklī gan ir arī savi plusi – cilvēkus, kuri ir apdalīti ar matiem nez kāpēc ātrāk apkalpo veikalos un bankās…

    Tagad sekos sadaļa īpaši grūti saprotošiem…

    Un beigu beigās, pirms sākt apspriest personīgo apģērbu, ir vēl vien punkts. Tas par ko tagad būs runa tev nav pieņemams. Tā ir kara krāsas. Pat nezinu kā izturēties pret cilvēkiem futbolā, kuri ir izkrāsojuši sejas, vienkārši trūkst vārdu. Pieaudzis vīrietis ar krāsām uz sejas – tas ir šausmīgi skumji! Varbūt astoņgadīgs puika papriecāsies par savu oriģinālo ideju – lai nu būtu, bet jau nobriedis cilvēks? Diemžēl šāda parādība stadionos ir sastopama aizvien biežāk. Ja kāds no taviem paziņām šādā izskatā ir ieradies uz spēli, tad vajag a) nolamāt viņu, b) kārtīgi viņu nomazgāt. Nekad neaizmirsīšu izsmērētu krāsu uz daudzu skotu sejām pēc tam, kad Anglijas izlase viņus izsita no Eiro 96 turnīra. Pietiks, atstāsim šo tēmu konkrētai rindkopai, bet kara krāsas – bērniem un Bojam Džordžam.

    Tagad parunāsim tieši par apģērbu. Tas ir pirmais, kas atšķir G no pārējiem. Kāds gudrais senos laikos ir teicis, ka stils, jeb precīzāk runājot tā izjūta ir no dzimšanas: vai tā ir, vai nav. Ja 20 puišus nostādītu pie bāra letes G izceltos no kilometra attāluma. Viņš būtu vienīgais ar īsteno stilu., un neskatoties uz mērķi iekļauties pūlī un īpaši neizcelties, G klase ir pamanāma. Un tā ir vienmēr. (Piebilde – nākošā rindkopa attiecas tikai un vienīgi uz Angliju, un salīdzināt britu apstākļus ar jebkuru citu valsti ir vienkārši nereāli.)

    Mode tribīnēs ir tāda, ka te viss ir atkarīgs no firmas zīmēm. Pie tam pilnīgi nekotējas, ja iecienītais logo ir pa visu apģērba priekšpusi – daudz labāk, ja simbols vai uzraksts ir neliels. Tāds, kas būtu nemanāms vienkāršībai, bet pamanāms citiem G. Casuals ziedu laikos pirmās vietas uz pjedestāla ieņēma tādas firmas kā Ellese, Lacoste, Tacchini, Fila un Diadora (tā saucamās old school lietas) – pašas idejiskākie un uzticamākie futbola fani līdzinājās tenisa zvaigznēm. Bet apmēram 10 gadu iepriekš ļoti aktuāli bija skinu stila elementi, un skūtgalvji spēlēja galveno lomu futbola stadionos. Skinhedu kultūras popularitāte bija ļoti liela. Kā piemēru var minēt „Arsenal” spēles laika posmā no 1967. – 1970.gadiem, kad uz komandas spēlēm sapulcējās līdz pat 4 tūkstošiem šādu puišu. Tomēr pašlaik tas viss ir pilnībā novecojis, un G izvairās no šīs tēmas kā no mēra. Savukārt galvenais iemesls kāpēc notika atteikšanās no tenisa līnijas ir preču pārāk plašā pieejamība un lētums, ar tam sekojošu ekskluzivitātes zudums. Tādām tirdzniecības zīmēm kā Adidas, Nike, Umbro, Reebok, Kappa nav vērts pievērst uzmanību jo par to galveno mērķauditoriju ir kļuvuši pusaudži, kas ķemmē veikalus. Īpašu iespaidu neatstāj arī milzīgo uzrakstu Puma, O`neill mīļotāji. Noteikti jāatceras, ka ir jāizvairās no preču zīmēm, kuras kļuvušas par viltotāju upuriem. Protams, tu vari izdot 60 naudas vienību par lielisku Ralph Lauren kreklu, bet tavs kaimiņš tribīnēs var uzģērbt tādu pašu, tikai pirktu melnajā tirgū reizes 4 lētāk. Pie tam tavējo nevarēs atšķirt pēc triju stundu brauciena vilcienā. Jā, tā ir traģēdija, it īpaši ja RL ir tava mīļākā firma, bet tev kā īstenam G nav pieņemams tas, ka tava apģērba kvalitāte un autentiskums var būt zem jautājuma zīmes. Šo iemeslu dēļ iesaku atteikties no sekojošu firmu ražojumiem (autora viedoklis – FOTT piezīme):

    Tommy Hilfiger
    Lacoste
    Yves Saint Laurent
    Ralph Lauren
    Hugo Boss
    Helly Hansen
    Calvin Klein

    Un ja ir vēlme iegādāties ko jau, iesaku pievērst uzmanību sekojošai produkcijai:

    Henry Lloyd
    Pringle
    Clarks
    Duffer of St.George
    Ted Baker
    French Connection (FCUK)

    Un kurš var atļauties:

    Paul Smith
    Hacket
    PRADA
    SixEightSevenSix

    Un visbeidzot visu G izvēle, leibls, kurš pēdējos gados ir kļuvis par vienotu formu – itāļu Stone Island. Ja tev ir jebkādas šaubas par kādas vienas konkrētas firmas izvēli atmet tās un meklē tuvāko Stone Island veikalu. Ko vairāk par šo brendu var uzzināt no žurnāla „Monitors”, kura numuros regulāri tiek publicētas SI apģērbu līniju fotogrāfijas.

    Derētu sekojoša kombinācija: Timberland desert boots vai Clarks kurpes; Levis`s 501, 506, Engineered, Armani džinsi; krekls (t-krekls, polo) – vienalga vai ar īsām, vai garām piedurknēm jebkura minēto firmu ražoti; aukstā laikā vienkāršs Henry Lloyd vai Stone Island džemperis. Krāsām nav būtiskas nozīmes, bet labāk pasteļtoņi. Nederēs nekas spilgts. Izvairies no rozā un pretinieku komandas krāsām.

    Tomēr acīmredzot pēc 2001.gada sezonas Stone Island zaudēs līderu godu – jau šodien itāļu leibls zaudē savas pozīcijas, jo pārāk daudzi vienāda izskata cilvēki mazina ideju.

    Būtiskākā garderobes detaļa – golfa tipa jaka. Citi G atpazīs tavas jakas ražotāju pat neredzot nosaukumu. Viņi to atpazīs pēc dažām īpatnībām – un nereti tas viņiem pavēstīs cik lielā mērā tu esi viņu uzmanības vērts, bet dažreiz arī to par kuru komandu fano. Ir būtiski, lai pārējie saprasti, ka tu esi spējīgs izskatīties pareizi. Tajā pašā laikā ir zināmi cilvēki, kuri uzvelkot drēbes, kuras kotējas visaugstāk izskatās muļķīgi. Lai no tā izvairītos, nāksies apmeklēt daudzus veikalus, pajautāt padomus pārdevējiem, un gluži vienkārši paskatīties spogulī. Iesaku atcerēties šos noteikumus. Ģērbieties atkarībā no gadalaika. Visi G tā dara, bet ir arī izņēmumi – geordies (ziemeļnieki, pārsvarā no Ņūkāslas). Vai sniegs, vai krusa viņiem viss ir vienalga. No viņiem var sagaidīt visu ko – var piemēram sala laikā sēdēt izģērbušies līdz viduklim.

    DZERT UN SMĒĶĒT. Geezer`iem viss nav vienkārši. Veco, labo „krabja nūjiņu” jaukums slēpjas tajā, ka tās ne tikai nomierina nervus, bet paveic vēl šo-to. Un konkrēti – nodibina kontaktus. Pie tevis var pieiet G un palūgt cigareti, vai piesmēķēt. Un viņš spēs novērtēt, ja piedāvāsi viņam Benson&Hedges, Embassy vai Marlboro – jo tās taču ir īstas vīriešu cigaretes. G vidē tās ir vispopulārākās. Sacienā viņu ar mentola vai franču cigaretēm – un dabūsi pa galvu. Un vēl G nekad nepīpē pīpi.

    Ja nu tu esi nolēmis iedzert, tad par tavu dzērienu Nr. 1 ir jākļūst alum (vienalga gaišais vai tumšais). Nekādu Bitter Lemon, balto vīnu un Bacardi ar kolu. Alus un tikai alus. Labāk pudelēs, nekā bundžās, pie tam vēlams pēc iespējas dārgāks. Bezalkaholoskie dzērieni noderēs tikai gadījumos „pie stūres”(un arī tikai, ja brauc izbraukumā uz savas mīļākās komandas spēli, un ved uz turieni savus draugus), vai arī ja esi saķēris kādu „nelabu slimību”, un visi tavi draugi par to zina. Tā arī ir dzīves normu un noteikumu komplekss. Tādi cilvēki.

    Geezer – burtiski nozīmē „tāds, kas nelīdzinās citiem”. Šeit lietojamā nozīmē – futbola līdzjutējs, kurš neietilpst sekojošās līdzjutēju kategorijās: „mužiks”(no sērijas – es esmu pilnīgs lohs, bet pats to neapzinos); cilvēki, kuri dodas uz spēli ar visu ģimeni, bērni un cilvēki kluba krāsās. Anglijas futbola stadionu un to apkārtnē rada to īpašo, neatkārtojamo atmosfēru. Bez viņiem angļu futbols nav futbols. Profesionālie futbola huligāni ir viena no galvenajām šajā līdzjutēju kategorijā ietilpstošajiem cilvēkiem. Īsāk sakot G savā būtībā atspoguļo casuals garu.
    Replica shirt – kluba krekls, nacionālās izlases krekls, krāsains t-krekls.
    Scarfer – mazliet iedzēris klauns kluba kreklā un šallē.
    Anorak – tāda pati figņa.

     

    Paldies Metalfans par tulkojumu.