• Mītava

    Mītava ir Jelgavas (turpmāk Mītava) senais nosaukums, kas rakstos pirmo reizi minēts 1265. gadā. Pilsētas tiesības iegūtas 1573.gadā. Savukārt 1616. gadā hercogs Fridrihs piešķīra Mītavai Kurzemes un Zemgales hercogistes rezidences statusu. 1795. gada augustā notika pirmā Mītavas iedzīvotāju skaitīšana: 9948 iedzīvotāji, no tiem 5120 vācieši, 3546 latvieši, 1039 ebreji, 243 krievi; dzīvošanai derīgas 630 mājas, no kurām 493 atradās iekšpus pilsētas vaļņiem, 137 ārpus.

    Mītava atrodas Zemgales līdzenumā, līdzenumā, kurš veidojies ledus laikmeta beigās bijušā Baltijas saldūdens ezera vietā. Grūti iedomāties, ka apmēram 6-7 tūkstošus gadu atpakaļ Mītavas vieta bija zem ūdens. Senākā zināmā iedzīvotāju – klejotāju, mednieku un zvejnieku dzīves vieta atrasta apmēram 8 km uz dienvidiem no Jelgavas Jaunsvirlaukas tuvumā, netālu no Lielupes, kur toreiz bija jūras krasts. Atkāpjoties ledājiem uz ziemeļiem atkāpās arī jūra. Tad veidojās gan Zemgales līdzenums, gan Lielupe un tās daudzās pietekas, gan lielie purvi.

    Pirms apmēram četriem tūkstošiem no dienvidiem ienākušie zemgaļi kļuva par Latvijas centrālās daļas iemītniekiem, dodot savas cilts vārdu Zemgalei – zemei, kuru tie izvēlējās par savu tēvzemi. Zemgaļi nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, uzbūvēja pirmos nocietinātos pilskalnus, piekopa amatniecību un tirdzniecību. Iespējams, ka senā hronikā pieminētā Zemgaļu osta atradās kaut kur pie Lielupes Mītavas tuvumā. Varenākie zemgaļu administratīvie centri ir Tērvete, Mežotne, Dobele.

    Droši datējams pilsētas sākums ir 13. gadsimts, kad Latvijas zemēs notika Romas pāvesta organizētie krusta kari. Pret krustnešiem aktīvas cīņas zemgaļi sāka 1219. gadā, kad Mežotnes zemgaļi pieņēma kristietību un Tērvetes zemgaļi ar savu vadoni Viestartu priekšgalā sāka bruņotu cīņu pret Rīgas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni. 1225. gadā Viestarts ieradās Rīgā un apsolīja, ka kristīsies, bet tikai pirms nāves. Tika nodibināta Zemgales bīskapija, un Romas pāvesta sūtnis Modenas bīskaps Vilhelms 1226. gada 21. martā par Zemgales pirmo bīskapu iecēla Lambertu. Modenas bīskaps Vilhelms pie Lielupes lejpus Mežotnes 1225. gadā lika celt pili, Romas pāvests Klements tiesības to darīt apstiprināja, taču zemgaļu pretošanās krustnešiem aizkavēja šo nodomu realizēt. Tikai 1265. gadā senā zemgaļu tirdzniecības vietā pils tika uzcelta. To cēla Livonijas ordeņa mestrs Konrāds von Menderns. Atskaņu hronikā teikts: «Viņš lika celt Lielupē četras jūdzes uz augšu pret zemgaļiem pili, par ko zemgaļi nebija priecīgi. Šo pili nosauca Mitove.» Tā paglāba ordeņa mestra dzīvību jau tajā pašā 1265. gadā, kad ordeņa karaspēks pēc kārtējā laupīšanas karagājiena iekļuva zemgaļu lamatās. Jelgavas pils bija Livonijas ordeņa svarīgs atbalsta punkts zemgaļu zemju iekarošanas laikā.

    Pie pils Lielupes kreisajā krastā veidojās neliela pilsētiņa – miests. 1522.gadā kādā dokumentā minēts, ka pilsētā ir sava baznīca.

    Livonijas kara laikā pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1561. gada 28. novembrī Viļņā ar Polijas un Lietuvas karali Sigismundu Augustu noslēdza padošanās līgumu. Par to viņš saņēma lēņa tiesības uz daļu no agrākajām Livonijas ordeņa zemēm Kurzemē un Zemgalē, kā arī hercoga titulu sev un saviem pēcnācējiem. 1562. gada 5. martā Rīgā padošanās akts tika izpildīts. Livonijas ordeņa mestrs no saviem amatiem atteicās, bet Livonijas ordenis tika sekularizēts. Bija dzimusi Kurzemes un Zemgales hercogiste (Ducatus Curlandiae et Semigalliae). Kopš 1566. gada Kurzemes un Zemgales hercogs par savu rezidenci izvēlējās Jelgavas pili, uz kuru kopā ar galmu pārcēlās 1568. gadā pēc veiktajiem remontdarbiem. Hercoga galmā 1576. gadā bija 113 personu, no tām 42 latvieši. Līdz ar hercoga galma apmešanos uz pilsētiņu devās arī amatnieki un tirgotāji. Tolaik nami sarindojās gar divām ielām, un pašu pilsētiņu apņēma mežs. Pilsētā bija 80 – 90 namnieku, daži simti iedzīvotāju. Gothards Ketlers, būdams pilsētiņas patrons, 1573. gadā Mītavai piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni – kronēta brieža galvu uz sarkana fona. No hercoga Gotharda Ketlera paveiktajiem darbiem jāizceļ lēmums par 70 luterāņu baznīcu atjaunošanu vai uzcelšanu hercogistē, tai skaitā Zemgalē 28, bet Jelgavā 2 – Svētās Trīsvienības un Svētās Annas baznīcu. Svētās Trīsvienības baznīca bija pirmā jaunuzceltā luterāņu baznīca tā laika Eiropā, jo parasti protestanti izmantoja bijušās katoļu baznīcas. Lai vācu mācītāji ar latviešiem varētu labāk saprasties, iznāca pirmā grāmata latviešu valodā luterāņu mācītājiem «Enchiridion».

    Saņēmis hercogisti kā lēni, Gothards Ketlers bija pakļāvies Lietuvas lielkņazistei, bet pēc 1569. gada, kad Lietuva un Polija apvienojās, hercogam bija jāatzīst arī Polijas augstākā vara. Pēc līguma noteikumiem, hercogistē varu mantoja Ketleru dzimtas vīriešu kārtas pēcnācēji. Hercogam kā vasalim bija jāpiedalās Polijas karaļa rīkotajos karagājienos ar 300 jātniekiem. Hercogistes izlēņošana notika Polijas seimā, kur visiem hercogiem bija jādod uzticības zvērests, pēc kura norisinājās investitūra jeb ievadīšana hercoga varā. Hercoga varu ierobežoja Polijas virskundzība un vietējās muižniecības privilēģijas. Likumus, kas skāra muižnieku intereses, vajadzēja apstiprināt landtāgos. Muižnieki hercoga lēmumus varēja pārsūdzēt Polijas karalim. Līdz 1617. gadam vietējā zemes pārvalde saglabājās no ordeņa laikiem. Jelgava bija komtureja, bet pēc 1617. gada hercogisti sadalīja četrās virspilskungu tiesās. Jelgava kļuva par vienu no tām. Pēc 1617. gada muižnieku landtāgiem bija jāsanāk kopā divas reizes gadā.

    Hercogs Jēkabs. Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks līdz 1795.gadam ir dažādu notikumu pilns. Mītavu skar visi kari, kuros iesaistās Polijas karaļi. Vispostošākie ir kari starp Poliju un Zviedriju 17.gadsimtā. Pilsēta tiek vairākkārt postīta, daudzi iedzīvotāji noslepkavoti un aplaupīti. Ar kara postu un tā sekām bija jāsaskaras gan hercogiem Frīdriham un Vilhelmam, gan viņu ievērojamākajam pēctecim hercogam Jēkabam. Hercoga Frīdriha valdīšanas laikā tika izstrādāta Kurzemes un Zemgales hercogistes satversme – t.s. Valdības formula un likumu krājums – Kurzemes statūti. Šo satversmi, ko izsludināja 1617.gada 18.martā, varam uzskatīt par vienu no vecākajām satversmēm Eiropā. Hercoga Vilhelma dēls Jēkabs ir slavenākais no Ketleru dinastijas pārstāvjiem. Viņa valdīšanas laikā, neskatoties uz kariem starp poļiem un zviedriem, viņš mēģināja veiksmīgi realizēt merkantilisma laikam cienīgu politiku. Kolonijas Gambijā, Tobago, raktuves Norvēģijā, daudzu manufaktūru atvēršana Kurzemē un Zemgalē ir slavenākie no viņa darbiem. 1648.gadā ap Jelgavas pili uzcēla bastionus, vaļņus, arī ap Jelgavu uzcēla nocietinājumus. Tika uzmērīta pilsēta, izrakts dzeramā ūdens kanāls. 1660.gadā Jelgavā sāk darboties pirmā grāmatu spiestuve Mihaēla Karnala vadībā. 17.gadsimta 70. gados Jelgavā ir jau 5000 iedzīvotāju.

    Pateicoties Francijas revolūcijai 1789.gadā, Jelgavas iedzīvotāji ieguva vairāk tiesību. Tomēr, Impēristiskā Krievija aneksēja pilsētu. Pils tika izvēlēt par mītnes vietu Provansas grāfam (1798-1801 un 1804-1807) un Luijam XVIII pirms viņš kļuva par Francijas karali. Kaut arī pilsēta bija pārpildīta ar prūšu karaspēku Napoleona kara laikā, tomēr lielā mērā pilsēta bija saudzēta no iznīcināšanas.
    Mītava paplašinājās pēc būvdarbiem tās dzelzceļa tīkla izveidošanā 1868. Attīstījās infrastruktūra. Līdz 1914 Jelgavā bija vairāk nekā 45.000 iedzīvotāju.

    Tomēr, Jelgava cieta ievērojami Pasaules karā. Pilsētu varonīgi aizstāvēja Jelgavas divi bataljoni no Latvijas Zemessardzes. Vācu karaspēks okupēja pilsētu kara laikā un pēc kara 1919.gadā Jelgavā bija karalauks starp boļševiku Sarkano Armiju, vācu paramilitāristiem, un Latvijas brīvības cīnītājiem. Pēc kara Mītava kļuva par nozīmīgu pilsētu neatkarīgā Latvijā.

    Molotova-Ribentropa pakta rezultātā (nacistu-padomju pakts), Mītavu okupēja. Kara rezultātā 90 % no pilsētas tika iznīcināta, ieskaitot vēsturisko centru; rūpniecības, dzelzceļu tīklus un sabiedriskās ēkas.

    1990.gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pilsētā sākas lielas pārmaiņas, kas ietekmē pilsētas padomju laikos izveidojušos ekonomisko dzīvi. Darbu beidz daudzas padomju laika rūpnīcas, tiek izvests padomju karaspēks.

    2000.gadā beidzas stagnācijas un ekonomiskās krīzes laiks, pilsētā palēnām sāk atjaunoties ražošana, tiek celti jauni uzņēmumi, ražotnes, renovētas izglītības, kultūras un sporta iestādes.

    Mūsdienās Mītava turpina attīstīties un top par videi draudzīgu pilsētu ar harmonisku izaugsmi, uz zināšanām balstītu, konkurētspējīgu un dinamisku ekonomiku, uz ilgtspējīgu attīstību orientētu labvēlīgu sociālo un kultūras vidi. Pilsēta Eiropā tiek atpazīta kā izglītības, zinātnes un kultūras centrs ar attīstītu ražošanu un spēju piesaistīt investīcijas. Jelgavas uzņēmumi ir konkurētspējīgi globālajā ekonomikā, īpaši attīstītas ir tādas zinātņietilpīgas nozares kā metālapstrāde, kokapstrāde un pārtikas ražošana.

    Mītava kā Zemgales reģiona centrs sevi apliecinājusi informācijas sabiedrības laikmetā un ir gatava jauniem izaicinājumiem tehnoloģiskās attīstības jomā. Pilsoniskā sabiedrība aktīvi iesaistās pilsētas attīstībai svarīgu lēmumu pieņemšanā, kas nodrošina atgriezenisko saiti starp pašvaldību un iedzīvotājiem.

    Mītava ir pilsēta, kurā ik gadu aug iedzīvotāju ienākumi un kopējā labklājība.